Miķeļi, ko Latvijā atzīmē 29. septembrī, saistās ar ražas laiku un rudens darbu izvērtēšanu. Tā ir iespēja pamanīt arī savu veikumu: darbu, kas pabeigts, prasmi, kas apgūta, un ieceri, kurai vēl vajadzīgs laiks. PNC redakcijas doma šim brīdim ir vienkārša: „Pamani arī to, ko šogad esi paveicis.”
Ko ražas laiks palīdz ieraudzīt
Raža vispirms nozīmē izaudzēto un novākto. Miķeļu laikā šis tēls var palīdzēt runāt arī par ikdienas darba rezultātiem. Daļa ir uzreiz redzama, piemēram, sakārtota māja vai pabeigts projekts. Cita daļa kļūst skaidra tikai tad, kad apstājamies un atceramies, ko esam iemācījušies.
Šāda saikne ar tradīciju ir mūsdienīga pārdomu iespēja, nevis sens folkloras citāts vai noteikums, kā Miķeļi būtu jāsvin. Ražas tēls dod valodu jautājumam: kas no ieguldītā darba šogad jau ir devis augļus? Atbilde var būt pavisam ikdienišķa.
Tā var būt regulāra rūpēšanās par tuvinieku, izlasīta grāmata, pārvarētas bailes sākt sarunu vai pacietīgi uzturēts dārzs. Šādus rezultātus ne vienmēr var saskaitīt vai salīdzināt. Tie tik un tā var būt nozīmīgi cilvēkam, kurš tos piedzīvojis.
Paveiktais nav jāmēra naudā
Vārds „raža” var rosināt domāt par daudzumu: cik izaudzēts, nopelnīts vai sasniegts. Taču personīgo gadu nav vajadzības pārvērst sacensībā. Darbs, kas nav devis ienākumus, var būt prasījis daudz uzmanības un spēka. Arī atpūta pēc grūta posma var būt apzināta un vajadzīga izvēle.
Tas nenozīmē, ka viss jānosauc par panākumu. Dažkārt godīgāk ir atzīt, ka gads bijis sarežģīts un iecerētais nav izdevies. Tad paveiktais var būt mazs, bet konkrēts: lūgta palīdzība, saglabāts ieradums vai atrasts veids, kā tikt galā ar vienu pienākumu.
Salīdzināšanās ar citiem šādā izvērtēšanā maz palīdz. Cilvēkiem atšķiras veselība, pienākumi, pieejamais laiks un atbalsts. Vienam gada lielākais darbs ir jauna amata apgūšana, citam — ikdienas ritma atjaunošana. Jēgpilnāks jautājums ir, kas prasīja pūles tieši tev un ko šīs pūles ir mainījušas.
Kā atšķirt rezultātu no ieguldītā darba
Pabeigtu darbu parasti ir viegli nosaukt, bet ne katram ieguldījumam jau ir redzams iznākums. Ja esi sācis mācīties ko jaunu, rezultāts vēl var būt tikai lielāka skaidrība par to, kas sagādā grūtības. Arī tā ir noderīga atbilde, izvērtējot gadu: tā palīdz saprast, ko turpināt un kur vajadzīgs atbalsts.
Var palīdzēt divi atsevišķi jautājumi: ko es izdarīju, un kas tāpēc mainījās? Atbildes ne vienmēr sakritīs. Dažs darbs ir pabeigts, taču tā nozīmi sapratīsi vēlāk. Citreiz iecere palikusi pusceļā, bet pa ceļam esi apguvis prasmi, ko varēsi izmantot turpmāk.
Trīs lietas, ko nosaukt sev
Lai pārdomas nekļūtu par garu sasniegumu sarakstu, pietiek ar trim īsām atbildēm. Tās var pierakstīt, pateikt skaļi vai vienkārši paturēt prātā.
- Viens pabeigts darbs. Nosauc kaut ko ar skaidrām beigām: salabotu priekšmetu, nokārtotu pienākumu vai sarunu, kuru ilgi atliki.
- Viena apgūta prasme. Tā var būt praktiska iemaņa vai spēja labāk plānot laiku, lūgt palīdzību vai uzklausīt.
- Viena lieta, kurai vēl vajadzīgs laiks. Nosauc ieceri bez pārmetuma sev. Varbūt tai vajag vairāk zināšanu, atbalsta vai piemērotāku brīdi.
Trešā atbilde ir tikpat svarīga kā pirmās divas. Ražas laikā ne viss ir gatavs vienlaikus, un arī cilvēka dzīvē procesi rit dažādā tempā. Nepabeigts darbs pats par sevi nepierāda neveiksmi. Tas var palīdzēt saprast, kāds nākamais solis būtu reāli paveicams.
Ja atbildi ir grūti atrast, mēģini kļūt konkrētāks. Vispārīga doma, ka esi daudz strādājis, var kļūt skaidrāka, ja nosauc pašu darbu: ko darīji, kam veltīji laiku un ko tagad proti labāk. Precizitāte palīdz pamanīt progresu bez vajadzības to izskaistināt.
Kā par to runāt kopā ar citiem
Miķeļu doma var kļūt par mierīgu sarunu pie ģimenes galda vai pastaigā. Katrs, kurš vēlas, var nosaukt vienu no trim lietām. Nav nepieciešams tās vērtēt vai tūlīt piedāvāt padomus. Var vienkārši uzklausīt un pajautāt, kāpēc šis darbs cilvēkam ir svarīgs.
Bērnam pabeigts darbs var būt pašam sakārtota soma, bet apgūta prasme — spēja pagatavot brokastis. Pieaugušajam tās var būt pavisam citas lietas. Saruna kļūst vieglāka, ja katram ļauj izvēlēties savu mērogu un arī nepiedalīties, ja viņš to nevēlas.
Ja saruna ievirzās pie tā, kas vēl nav izdevies, var pajautāt, kāds atbalsts būtu noderīgs. Varbūt pietiek ar laiku, kopīgu plānu vai palīdzību vienā mazā solī. Pēc Miķeļiem trīs atbildes var palikt kā īss atgādinājums: kas jau ir pabeigts, kas tagad padodas labāk un kam vēl vajadzīgs laiks.
Avots: Editorial research
Komentāri