2. septembris vēsturē: kara beigas, bet ne Latvijas okupācijas

Autors: PNC redakcija
Publicēts: 2026. gada 2. septembrī

1945. gada 2. septembrī Tokijas līcī uz ASV karakuģa USS Missouri tika parakstīts Japānas kapitulācijas akts. Ceremonija nostiprināja Japānas padošanos sabiedrotajiem un noslēdza Otrā pasaules kara globālo militāro posmu. Latvijai šis datums tomēr nenozīmēja brīvības atgūšanu: nacistiskās Vācijas okupāciju jau bija nomainījusi atkārtota padomju okupācija.

Kapitulācijas akts uz USS Missouri klāja

Uz USS Missouri klāja atradās Japānas un sabiedroto valstu pārstāvji. Japānas valdības vārdā dokumentu parakstīja ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu, bet Japānas bruņoto spēku virspavēlniecību pārstāvēja ģenerālis Jošidžiro Umezu. Sabiedroto vārdā pirmais parakstījās ģenerālis Duglass Makarturs.

Lasi arī: Vācijas vienotības diena: ko 3. oktobris nozīmē Latvijai

Lasi arī: 1991. gada 10. septembris: Latvijas ceļš uz starptautisko atzīšanu

Dokumentu parakstīja arī Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas, Apvienotās Karalistes, Padomju Savienības, Austrālijas, Kanādas, Francijas, Nīderlandes un Jaunzēlandes pārstāvji. Ceremonija notika Tokijas līcī, nevis kaujas laukā, un tās juridiskā nozīme bija nepārprotama: Japāna pieņēma sabiedroto izvirzītos kapitulācijas nosacījumus.

ASV Nacionālā arhīva publicētais dokuments rāda kapitulācijas akta tekstu un skaidro tā parakstīšanas apstākļus. Akts paredzēja Japānas bruņoto spēku un Japānas kontrolēto spēku beznosacījumu padošanos, kā arī pavēli pārtraukt karadarbību.

Japānas valdība par gatavību pieņemt kapitulācijas nosacījumus bija paziņojusi jau augustā. Imperatora Hirohito uzruna iedzīvotājiem tika pārraidīta 15. augustā, tādēļ vairākās valstīs tieši šo dienu piemin kā uzvaras pār Japānu dienu. Savukārt 2. septembra parakstīšana padošanos nostiprināja formālā dokumentā.

Kāpēc Eiropā karš beidzās 8. maijā, bet pasaulē — 2. septembrī

Otrajam pasaules karam nav tikai viena noslēguma datuma. Tas bija karš vairākos kontinentos, un Vācijas kapitulācija neizbeidza kaujas pret Japānu Āzijā un Klusā okeāna reģionā.

Īsa datumu līnija palīdz nošķirt svarīgākos posmus:

• 1945. gada 8. maijs — nacistiskās Vācijas kapitulācija stājās spēkā, noslēdzot karu Eiropā.
• 1945. gada 9. maijs — Padomju Savienībā uzvaru atzīmēja pēc Maskavas laika un padomju piemiņas tradīcijas.
• 1945. gada 15. augusts — Japānas imperatora uzrunā tika paziņots par kapitulācijas nosacījumu pieņemšanu.
• 1945. gada 2. septembris — uz USS Missouri parakstīja Japānas kapitulācijas aktu.

Tādēļ 8. maiju precīzi raksturo kā kara beigas Eiropā, savukārt 2. septembri — kā Otrā pasaules kara formālo noslēgumu pēc Japānas kapitulācijas. Šāds nošķīrums novērš iespaidu, ka pēc Vācijas sakāves karadarbība visā pasaulē apstājās vienlaikus.

Arī 9. maija datums ir skaidrojams ar laika joslām un Padomju Savienībā nostiprināto atceres tradīciju. Vācijas kapitulācijas spēkā stāšanās brīdī Rietumeiropā vēl bija 8. maijs, bet Maskavā jau bija sācies 9. maijs. Tomēr datuma atšķirība pati par sevi nemaina okupēto valstu tiesisko stāvokli.

Latvijā viena okupācija nomainīja otru

Latvijas pieredzi nevar aprakstīt ar vienkāršu stāstu par atbrīvošanu 1945. gadā. Padomju Savienība okupēja Latviju 1940. gada 17. jūnijā, bet vēlāk to prettiesiski anektēja. 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistiskās Vācijas okupācija, kuras laikā Latvijas teritorijā tika īstenots terors, represijas un holokausts.

Padomju varas atgriešanās neatjaunoja Latvijas valsti

Sarkanā armija Latvijas teritorijā atkārtoti ienāca 1944. gadā. Rīga padomju kontrolē nonāca oktobrī, bet vācu karaspēka grupa Kurzemē kapitulēja 1945. gada 8. maijā. Nacistiskās okupācijas beigas bija būtisks militārs pavērsiens, taču tās nenoveda pie Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanas.

Latvijas iedzīvotāji nenonāca pašu demokrātiski izveidotas valdības pārvaldībā. Tika nostiprināta PSRS politiskā un administratīvā vara, turpinājās represijas, sovjetizācija un iedzīvotāju deportācijas. Arī Atlantijas hartas principi par tautu pašnoteikšanos pēckara realitātē nenodrošināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tādēļ jēdziens “atbrīvošana”, ja ar to apzīmē Latvijas stāvokli pēc Sarkanās armijas ienākšanas, noklusē okupācijas turpināšanos.

Precīzāk ir runāt par nacistiskās Vācijas okupācijas izbeigšanu un Latvijas atkārtotu nonākšanu padomju okupācijas varā. Šāds formulējums noliegtu nevis nacisma sakāves nozīmi, bet gan nepieļautu militāras uzvaras pielīdzināšanu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai.

Latvijas Republika turpināja pastāvēt de iure, lai gan tās teritoriju kontrolēja PSRS. Neatkarības atjaunošanas ceļā izšķiroša bija 1990. gada 4. maija deklarācija, bet valstiskās neatkarības faktiskā atjaunošana tika nostiprināta ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu.

Latvijas Okupācijas muzejs Latvijas 20. gadsimta pieredzi skaidro okupāciju secībā, dokumentējot gan padomju, gan nacistiskās Vācijas varas noziegumus un neatkarības atjaunošanas kontekstu. Šī hronoloģija palīdz nošķirt kara militāro iznākumu no Latvijas valsts tiesiskā likteņa.

Vārdi nosaka, ko sabiedrība piemin

Jēdzieni “uzvara”, “atbrīvošana”, “kapitulācija” un “okupācijas beigas” nav savstarpēji aizstājami. Katrs no tiem raksturo citu vēsturiskās pieredzes daļu. Japānas kapitulācija bija starptautiska mēroga militārs un juridisks notikums, bet tā neatrisināja Latvijas okupācijas jautājumu.

Divas patiesības nav jāsajauc vienā

Nacistiskās Vācijas un tās sabiedroto sakāve izbeidza režīmu, kas bija izraisījis karu Eiropā un īstenojis genocīdu. Vienlaikus Padomju Savienības uzvara nostiprināja tās kontroli pār Latviju un citām Centrālās un Austrumeiropas zemēm. Šie apgalvojumi nav pretrunīgi, ja militārā vēsture tiek nošķirta no valsts suverenitātes.

Latvijas piemiņas kultūrā 8. maijs ļauj godināt nacisma upurus un atcerēties kara beigas Eiropā, nepasludinot padomju okupācijas atjaunošanu par Latvijas atbrīvošanu. Savukārt 2. septembris ievieto Eiropas kara noslēgumu plašākā pasaules vēstures ainā.

Šo datumu precīzs lietojums palīdz saprast galveno atšķirību: 1945. gadā beidzās Otrais pasaules karš, taču Latvijā neatgriezās neatkarīga valsts vara. Latvijas brīvības atjaunošana bija vēlākas sabiedriskās un politiskās cīņas rezultāts, kas piepildījās tikai 1991. gadā.

Avots: ASV Nacionālais arhīvs